Bruno Fernandes ir guvis 111 vārtus 335 spēlēs Mančestras Junaitedas sastāvā, taču šis sezonas sākums ir daudz vājāks nekā iepriekšējās sezonas beigās, kad viņš bija viens no klubas svarīgākajiem spēlētājiem.
Tikai septiņas nedēļas pēc tam, kad Mančestras Opera namā Fernandess runāja par lepnumu, saņemot PFA gada labākā spēlētāja balvu sezonai 2025./26. gadā, situācija ir krasi mainījusies. Kapteinis jau bija ieguvis Premier League un Football Writers’ balvas, atzīstot viņa nozīmīgo ieguldījumu komandas neparedzētajā trešajā vietā.
Iepriekšējā sezonā Fernandess guva deviņus vārtus un atdeva 21 rezultatīvu piespēli, izveidojot Premier League rekordu, ko iepriekš kopīgi turēja Tjerijs Anrī un Kevins De Bruinē.
Pēdējās 11 spēlēs pagājušajā sezonā no 21 vārtiem, ko guva Junaitedas, Fernandess pats guva vārtus vai radīja 12 no tiem. Septiņu spēļu sērijā, kas atgrieza komandu Eiropas elites klubu turnīrā pēc divu gadu pārtraukuma, 31 gadus vecais spēlētājs bija centrālā figūra deviņos no 12 vārtiem.
Statistiski tas bija ievērojami, atgādinot Erika Kantonas 1995./96. gada čempionu sezonu, kad viņš sešās secīgās spēlēs guva vārtus, un piecās no tām Junaitedas guva tikai vienus vārtus.
“Tā bija īpaša sezona man,” Fernandess teica apmierinātai auditorijai. “Esmu ļoti lepns.
Bet mēs nespēlējam tenisu. Mēs nespēlējam tikai paši sev. Mēs spēlējam komandai, klubam, faniem. Nav nekas īpašāks par to.”
Šie vārdi šobrīd ir īpaši nozīmīgi, jo salīdzinājumā ar iepriekšējās sezonas izcilajiem rādītājiem šajā sezonā ir daudz mazāk iespaidīgu skaitļu.
Fernandess ir spēlējis katru minūti visās Junaitedas sešās Premier League spēlēs. Viņam ir trīs vārti un viena rezultatīva piespēle, un visi tie ir pret “Ipswich” otrajā sezonas spēlē, kas līdz šim ir vienīgā komandas uzvara.
Skaitļi ir labāki nekā pagājušajā sezonā, kad viņš divas reizes guva vārtus pirmajās sešās spēlēs un nevienu nepanāca.
Tomēr tajā laikā Fernandess spēlēja dziļākā pussarga lomā, kādu dod priekšroku Rubens Amorims.
Lai gan šajā sezonā viņa šāvienu skaits ir otrs augstākais karjerā, vidēji 3,3 šāvieni spēlē (labākais bija 3,5 sezonā 2020./21.), viņa vārtu sitieni ir kopīgi otrie zemākie, vidēji 0,8 spēlē. Viņa radīto momentu skaits (vidēji 2,5 spēlē) ir arī otrs zemākais kopš ierašanās Old Trafford, un tas ievērojami atpaliek no pagājušās sezonas 4,0.
Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka šajā sezonā viņš ir radījis tikai vienu “lielu iespēju” – garo piespēli, kas 30. augustā izspēlēja Brainu Mbeumo tīrā stāvoklī pret “Ipswich” aizsardzību. Pagājušajā sezonā Fernandesa vidējais rādītājs bija viena lielā iespēja spēlē.
Fernandesa skaitļi un viņa vispārējā iesaiste varbūt daļēji izskaidro, kāpēc Junaitedas no sešām sākuma spēlēm ieguvusi tikai sešus punktus, kas ir sliktākais sezonas sākums Premier League pēdējo 40 gadu laikā, kad Rons Atkinsons tika atlaists, lai vietā nāktu sers Alekss Fergusons.
Vai Fernandess ir iemesls vai simptoms?
Taču rodas jautājums: vai Fernandess ir iemesls Junaitedas problēmām vai to simptoms?
Ir neskaidrības par portugāļu playmaker fizisko formu. Fernandess gandrīz nekad neizlaiž spēles, bet nesen tika izslēgts no Nāciju līgas spēles pret Norvēģiju, jo valstsvienības galvenais treneris Žorži Žezuss sacīja, ka bijušais “Sporting” spēlētājs “spēlē caur sāpēm”.
Tomēr Fernandess bija pietiekami labā formā, lai atgrieztos pēdējās divās starptautiskajās spēlēs. Pirms tam viņš nospēlēja visas 90 minūtes uzvarā 4:0 pret Azerbaidžānas čempioni “Sabah FK” Čempionu līgā.
Junaitedas galvenais treneris Maiks Kerriks nedomā, ka tā ir problēma, gatavojoties spēlei pret “Atlético Madrid” otrdien.
“Viņam bija kaut kas, bet tas notiek bieži,” sacīja Kerriks. “Spēlētāji spēlē ar problēmām.
Tas nav ideāli, bet to var pārvaldīt. Bruno var spēlēt. Tāda ir viņa apņemšanās.
Viņš lielākoties ir pārvarējis to, bija ļoti spilgts šorīt treniņā un gaida spēli.”
Sezonas nogalē, kad Fernandesa ieguldījums bija visproduktīvākais, Benjamins Šesko regulāri spēlēja devītnieka pozīcijā, bet pussargu līnijas enkurs bija pieredzējušais brazīlietis Kazemiru.
No Šesko deviņiem līgas vārtiem 2026. gadā Fernandess radīja četrus. Fernandess ir sagatavojis četrus no pēdējiem pieciem vārtiem, ko Kazemiru guva Junaitedas sastāvā kopš 1. februāra.
Papildus vārtiem ir skaidrs, ka Šesko un Kazemiru klātbūtne tiek pietrūkta.
Pat lielākie Kazemiru cienītāji nevar apgalvot, ka Junaitedas šobrīd zemie skriešanas rādītāji ir saistīti ar to, ka 34 gadus vecais spēlētājs vasarā pārcēlās uz “Inter Miami”. Tomēr viņa pozicionēšanās un spēles izpratne joprojām ir augstā līmenī. Fernandess varēja riskēt, jo uzticējās, ka Junaitedas pārejas momentā netiks pārspētas, ja viņš zaudēs bumbu.
Kas attiecas uz Šesko, viņa jaunais lielā kaula traumas gūšanas ievainojums tikai pagarina nespēju piedalīties, un tas tiek smagi izjusts. Vēl nav zināms, cik ilgi tas turpināsies.
Kluba vadība ignorēja prasības vasarā piesaistīt papildu uzbrucēju un tā vietā pastiprināja Kerrika pussargu līniju.
Taču plāns aizstāt Slovēnijas spēlētāju sākotnējās prombūtnes laikā, izmantojot Mbeumo devītnieka pozīcijā, bija jāatmet, kad Amads Djallo pirms atklāšanas spēles pret “Hull” guva potītes traumu.
Matejs Kuņa tika iecelts šajā lomā, taču viņš atkārtoti nolaidās dziļāk, tieši tajā vietā, kur atradās Fernandess, un abi nekad neatrada efektīvu veidu, kā ar to tikt galā.
Fernandesam tas ir ierobežojoši, un, lai gan viņš nav spēlētājs, kuram trūkst pašpārliecinātības, šķiet, ka lēmumu pieņemšanu ietekmē tas, ka viņš ir ieslodzīts.
Pret “Tottenham” nedēļas nogalē Fernandesam bija vajadzīgas neticamas 23 minūtes, lai izspēlētu vienu piespēli.
Kerriks pirmdien, skatoties uz spēli ar “Atlético”, sacīja, ka neviens spēlētājs nav “garantēts” vietu komandā, taču pievienoja tik daudz izņēmumu, ka tas norāda: kapteiņa izslēgšana nav viņa plānos.
Tomēr Junaitedām ir jāsāk uzlaboties, un tas nozīmē, ka arī Fernandesam ir jāuzlabojas.
“Bruno ir lielisks spēlētājs,” sacīja Kerriks.
“Dažreiz lietas nenotiek tā, kā vajag. Dažreiz ir šāds periods.
Bet viņš ir paveicis neticamas lietas šim futbola klubam, un viņš to darīs arī nākotnē, par to nav šaubu.”